V.

NORAKSTS

C27092O08 C-177/3, 2009

 

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā. 2009. gada 6janvāri

 

Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa: tiesnese Dzintra Balta, ar sekretāru Alvi Tamsonu.

piedaloties prasītāja pārstāvei I. L., atbildētājas pārstāvim Vladimiram Vasiļjevam,

izskatot atklātā tiesas sēdē civillietu SIA ,,A” prasībā pret L. V. par zaudējumu piedziņu, noskaidroja:

Aprakstošā daļa

SIA „A” cēlusi tiesā prasību pret Ludmilu Vilcēnu par zaudējuma piedziņu.

Prasības pieteikumā norādīts, ka L.V. ir cēlusi prasību Rīgas pilsētas Centra rajona tiesā pret SIA „T”. SIA „T4″, SIA „R I”, V. B., SIA „P P” un SIA „A” par dzīvojamās telpas īres līguma noslēgšanu un zaudējuma piedziņu un prasības pieteikumā ietvērusi pieteikumu par prasības nodrošināšanu. Sniedzot paskaidrojumus tiesai šajā lietā, SIA „A” norādīja, ka prasība ir nepamatota un noraidāma, jo saskaņā ar ierakstiem Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr. 1578 nekustamajam īpašumam Rīgā, Tērbatas ielā x, kadastra Nr.xxxx xxx xxxx (turpmāk tekstā – Nekustamais īpašums), ir vairāki kopīpašnieki, tai skaitā SIA „A”.

Prasītājs paskaidro, ka atbilstoši 2006.gada 22.decembrī starp Nekustamā īpašuma kopīpašniekiem noslēgtajam Līgumam par nekustamā īpašuma lietošanas kārtību (turpmāk tekstā – Līgums) kopīpašnieki ir noteikuši, kuras Nekustamajā īpašumā esošās telpas, tai skaitā dzīvokļi, ir nodoti katra kopīpašnieka atsevišķā lietošanā. Līgums un tajā noteiktā lietošanas kārtība 2007.gada 3.janvāri nostiprināta Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr. 1578. Atbilstoši Zemesgrāmatu likuma 1.pantam ierakstam par Nekustamā īpašuma lietošanas kārtību ir Publiska ticamība, un neviens, tai skaitā ari prasītāja nevar aizbildināties ar tā nezināšanu.

Prasītājs atsaucas uz Līguma 2.punktu, kas nosaka: „SIA „T” valdījumā un lietošanā tiek nodotas šādas telpas Nekustamā īpašuma sastāvā esošās ēkas 3.korpusā-dzīvokļi… Nr.xx…”; Līguma 7.punktu, kas paredz, ka katrs Nekustamā īpašuma kopīpašnieks bez pārējo kopīpašnieku papildus piekrišanas ir tiesīgi brīvi rīkoties ar katra valdījumā un dalītā lietošanā esošo ēkas un zemes gabala daļu, to apsaimniekot, izdarīt pārgrozījumus tās izmantošanas mērķī un sastāvā, rekonstruēt, renovēt, atsavināt kopumā vai pa daļām, t.k., izveidojot un atsavinot atsevišķus dzīvokļu īpašumus, iznomāt, izīrēt, ieķīlāt, apgrūtināt ar lietu un saistību tiesībām, kā ari veikt citas nepieciešamās darbības tās apsaimniekošanā un gūt ari visus iespējamos augļus no dalītajā lietošanā esošās Nekustamā īpašuma daļas”.

No iepriekš minētā izriet, ka SIA „A” nav tiesīga rīkoties ar citu kopīpašnieku lietošanā nodotajām telpām un dzīvokļiem, līdz ar ko tā nevar būt ari atbildīga par citu kopīpašnieku darbībām to atsevišķā lietošanā nodotajās telpās.

SIA „A” norāda, ka 2007.gada 21.jūnijā noslēdzot pirkuma līgumu ar SIA „T” par xxxxx/xxxxxx domājamo daļu iegādi no SIA „T” piederošā nekustamā īpašuma, ir pievienojies augstāk minētajam Līgumam, ko ņemot vērā, SIA ,.A” nav un nevar būt nekāds sakars ar L.V. celto prasību un SLA „A” lūdza tiesu noraidīt prasību pilnībā.

Prasītājs atsaucas uz to, ka 2008.gada 28.februāra tiesas sēdē, kas notika Rīgas pilsētas Centra rajona tiesā, L.V. pārstāvis pieteikumu par prasības nodrošināšanu uzturēja daļā pret SIA „T” un atzina, ka pret pārējiem atbildētājiem, to skaitā SIA „A”, prasības nodrošinājums ir atceļams.

Ar Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas tiesneses 2008.gada 28.februāra lēmumu tiesa nolēma: ..izbeigt tiesvedību L. V. prasības daļā pret atbildētājiem… SIA „A”…”. Prasītājs atsaucas uz to, ka šajā lēmumā tiesa norāda, : „…izbeidzot tiesvedību tiek ievērots likuma „Par tiesu varu” 28.pantā paredzētais procesuālās ekonomijas princips, tiek ietaupīti tiesvedības resursi un atbildētājiem, pret kuriem tiesvedība izbeigta, nebūs turpmāki tiesas izdevumi. Gadījumā, ja tiem līdz šim radušies kādi tiesas izdevumi, viņi savas tiesības var aizsargāt ceļot prasību par zaudējuma atlīdzību”.

Prasītājs uzskata, ka ar savu bezdarbību – nepārbaudot informāciju, kas atrodama zemesgrāmatās un kurai ir publiska ticamība un sniedzot prasību tiesā un vienlaikus tajā ietverot tajā pieteikumu par prasības nodrošinājumu, L.V. ir radījusi zaudējumus SIA „A” 300 Ls apmērā.

Prasītājs norāda, ka zaudējuma atlīdzināšana ir galvenais civiltiesiskais līdzeklis tiesisku aizskārumu seku novēršanai, tāda mantiskā stāvokļa atjaunošanai vai nodrošināšanai, ja nebūtu noticis tiesībpārkāpums, citē Civillikuma 1771.pantu. Paskaidro, ka prasītājam zaudējums jau ir cēlies un tas ir faktiski pastāvošs 300 Ls apmērā, jo šī summa samaksāta par advokāta pakalpojumiem lietā, kur prasītājs nevarēja nebūt un tam arī nevajadzēja tikt norādītam kā atbildētājam, ja prasītāja būtu rūpīgi pārbaudījusi un pievērsusi lielāku uzmanību informācijai, kas norādīta Zemesgrāmatā.

Prasītājam radītais zaudējums ir sekas atbildētājas bezdarbībai neiepazīstoties un kārtīgi nepārbaudot publiski pieejamo informāciju zemesgrāmatās, kā dēļ atbildētāja vieglprātīgi norāda prasītāju kā vienu no atbildētājiem civillietā. Ja atbildētāja būtu kārtīgi un ar pienācīgo rūpību iepazinusies ar informāciju zemesgrāmatās, tad nebūtu iestājušās sekas – prasītājam nebūtu radušies zaudējumi par tiesas izdevumiem un patērēto laiku.

Prasītājs citē Civilprocesa likuma 41.panta otro daļu, norāda, ka L.V. prasība par īres līguma noslēgšanu ir mantiska rakstura, jo tā rezultātā tiek uzliktas mantiskas saistības un īrnieka ieguvums ir mantisks. Atsaucas uz to, ka L.V. prasības mantiskais raksturs norādīts ari Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2008.gada 29.februāra lēmumā.

Prasība pamatota ar Civillikuma 1770., 1771., 1772., 1773., 1775., 1779.pantu. Civilprocesa likuma 41.panta otro daļu, un lūgts piedzīt no L. V. zaudējumus 300 Ls apmērā par labu SIA „A”; piedzīt no L. V. tiesāšanās izdevumus.

SIA „A” iesniegusi papildinājumus prasības pieteikumam, kuros norāda, ka Zemesgrāmatu izdrukas par nekustamo īpašumu Rīgā. Tērbatas ielā x (Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījums Nr.xxxx, kadastra Nr.xxxx xxx xxxx). kas ir pievienota civillietai Nr. C-0920/3 materiāliem (1.1.26), 21.2.punktā ir lasāms: ..īpašnieks: xxxx, SIA, nodokļu maksātāja kods xxxxxxxxxx (lietošanā administratīvās telpas Nr.xxx, ar kopējo platību 167,7 kv.m.).” Šīs pašas Zemesgrāmatu izdrukas 21.3.punkts norāda, ka šī ieraksta pamats ir 2007.gada 21.jūnija pirkuma līgums, žurnāls Nr.xxxxxxxxxxxx, lēmuma datums 02.07.2007. tiesnesis Antra Zute.

Prasītājs vērtē, ka atbildētāja nepatiesi apgalvo un maldina tiesu par faktu, ka augstāk minētā informācija viņai nebija zināma iepriekš, t.i. 2007.gada 20.novembrī, kad viņa iesniedza prasības pieteikumu par pienākuma uzlikšanu, prasības nodrošinājumu un zaudējumu atlīdzību pret vairākiem atbildētājiem, tostarp SIA „A”

Par ..informācijas trūkumu”, kā to tagad dēvē atbildētāja nekādā veidā nevar uzskatīt visiem pieejamu un likumā ar publisku ticamību nodefinētu informāciju, kāda ir zemesgrāmatās atrodamā informācija – atbildētājai vajadzēja tikai paņemt un uzzināt šo informāciju. Līdz ar to tā ir bijusi tikai un vienīgi atbildētājas bezatbildīga bezdarbība, kas ir pretrunā ar Civillikuma 1 .pantu.

Pārbaudot civillietas Nr.C-396/08 materiālus (1.1.20-22) ir atrodams, ka L.V. pati iesniegusi kā vienu no pielikumiem pie sava prasības pieteikuma izdruku no Zemesgrāmatām par nekustamo īpašumu Rīgā, Tērbatas ielā x un arī šajā izdrukā ir lasāma augstāk minētā informācija punktā 21.2.

Prasītājs uzskata, ka šādā veidā ir pilnībā pierādīts tas, ka L.V. bija ne tikai iespēja pārbaudīt šo publiski pieejamo informāciju, bet tā bija viņas rīcībā un klajas nolaidības un bezdarbības dēļ tas netika darīts, tādā veidā radot zaudējumus SIA ,.A”.

No zemesgrāmatas izdrukas ir ne tikai redzams, ka SIA ,.A” pieder administratīvās telpas Rīgā, Tērbatas ielā x, nevis dzīvoklis Nr.xx. bet arī šo telpu kvadratūra ir pilnīgi cita kā dzīvoklim Nr.xx.

Atbildētāja L. V. iesniegusi paskaidrojumus par prasību, kuros citē Civillikuma 1776.pantu. norāda, ka atbildētājas rīcība nevar tikt uzskatīta par ļaunprātīgu tiesību aizskārumu, jo atbildētāja realizējusi savas Civilprocesa likuma 1.pantā paredzētās tiesības uz tiesas aizsardzību, un informācijas trūkumu nevar nosaukt par ļaunprātīgu tiesību aizskārumu.

Atbildētāja uzskata, ka prasītājs varējis novērst zaudējumus, informējot atbildētāju, ka viņai ir nepilna informācija par lietošanas tiesību sadalījumu namīpašumā pēc adreses Tērbatas ielā x. Rīgā. Ja Prasītājs laikus sazinātos ar Atbildētāju, viņam nerastos zaudējumi, jo nerastos vajadzība izmantot advokāta pakalpojumus.

Faktu, ka prasītājs varēja novērst zaudējumu rašanos, apstiprina arī tas. ka tiklīdz atbildētājai ir kļuvis zināms, ka informācija uz kuras pamata tika celta prasība pret SIA ,.A” ir nepilnīga, atbildētāja iesniedza tiesā lūgumu par tiesvedības izbeigšanu pret SIA ,.A”.

Atbildētāja norāda, ka zaudējumu atlīdzības prasības apmierināšanai ir vajadzīgi četri priekšnosacījumi: kādas personas prettiesiskā rīcība (darbība vai bezdarbība): šīs personas vaina: zaudējumu esamība un to konkrēts apmērs: cēloniskais sakars starp prettiesisko rīcību un zaudējumiem.

Pēc Atbildētājas uzskata, šajā gadījumā nevar saskatīt ceturto zaudējumu atlīdzības prasības apmierināšanai nepieciešamo priekšnosacījumu, un tieši cēlonisko sakaru starp atbildētājas bezdarbību, kas izpaudējas kā informācijas trūkums, un prasītāja zaudējumiem, kurus prasītājs varēja novērst, ja ievērotu pienācīgu rūpību.

Ņemot vērā minēto, atbildētāja uzskata prasību par nepamatotu un noraidāmu.

Atbildētāja L. V. iesniegusi papildinājumus/precizējumus paskaidrojumam par prasības pieteikumu, kuros atzīmē, ka Rīgas pilsētas zemesgrāmatu nodaļas zemesgrāmatu nodalījumā Nr.xxxx nav nekas minēts par SIA „A” nekustamā īpašuma lietošanas kārtību; kā arī Rīgas pilsētas zemesgrāmatu nodaļas zemesgrāmatu nodalījumā Nr.xxxx 5.1. un 9.1. punktos minot līgumu par nekustamā īpašuma lietošanas kārtību, nav minēts par tā raksturu būtību.

Paskaidro, ka atbildētājas rīcība vēršoties tiesā pret prasītāju izskaidrojama ar to, ka atbildētāja vadījās no Zemesgrāmatu likuma 1 .pantā nostiprinātā publiskās ticamības un pieejamības principa un paļāvās un zemesgrāmatā nostiprināto publisko informāciju.

Atzīmē, ka par nekustamā īpašuma pēc adreses Rīgā, Tērbatas x lietošanas kārtības nodibināšanu, atbildētāja ir uzzinājusi 2008.gada janvāra vidū, kad saņēma 2007.gada 19.decembrī SIA ,.T4″ tiesā iesniegto līgumu par nekustamā īpašuma lietošanas kārtību. Pie tam, Rīgas pilsētas zemesgrāmatu nodaļas nodalījuma Nr.1587 11.1., 15.1., 16.1., 17.1,19.1 .,20.1 .,21.1., punktos nav minēts, ka SIA „T” būtu atsevišķas lietošanas tiesības uz nekustamā īpašuma daļu, taču Zemesgrāmatas ierakstos ir nostiprināts SIA „T” kopīpašnieka tiesības un statuss.

Uzskata, ka prasītāja rīcībā ir konstatēts rūpības un čaklības trūkums un Civilprocesa likuma 93.pantā nostiprinātā likumiskā pienākuma nepildīšana, kas izpaužas tādejādi, ka prasītājs nav piestādījis tiesai līgumu par nekustamā īpašuma koplietošanas kārtību, kā ari citus pierādījumus savas prasības pamatotībai, jo līgumu par nekustamā īpašuma lietošanas kārtību tiesā iesniedza SIA „T4″, nevis prasītājs.

Atbildētāja norāda, ka zinot par 2008.gada 29.februārī nozīmēto tiesas sēdi, un ņemot vērā to, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 140.panta piekto un devīto daļu jautājums par prasības nodrošinājuma atcelšanu ir izlemjams tikai tiesas sēdē. viņai nebija nekādas nepieciešamības sniegt tiesā pieteikumu par prasības nodrošinājuma atcelšanu pret SIA „A” ātrāk nekā 2008.gada 29.februāri nozīmētajā tiesas sēdē.

Atbildētāja paskaidrojumos atsaucas uz lietai pievienojamiem dokumentiem.

Papildinājumi precizējumi paskaidrojumam par prasības pieteikumu pamatoti ar Civillikuma 1776.pantu, Zemesgrāmatu likuma 1.pantu un Civilprocesa likuma 74., 140., 147., 148., 166. pantu, lūgts atzīt SIA „A” prasību pret Ludmilu Vilcēnu par zaudējumu piedziņu par nepamatotu un to noraidīt.

Tiesas sēdē prasītāja pārstāve prasību uzturēja, pamatojoties uz prasībā un prasības papildinājumos norādītajiem apstākļiem, argumentiem un aprēķiniem.

Tiesas sēdē atbildētājas pārstāvis prasību neatzina, atsaucās uz paskaidrojumos un papildinājumos/precizējumos paskaidrojumam par prasības pieteikumu norādītajiem apstākļiem.

Tiesa, noklausoties prasītāja pārstāves un atbildētāja pārstāvja paskaidrojumus, novērtējot lietā esošos pierādījumus, atzīst prasību par noraidāmu.

Motīvu daļa

SIA ..A” ir cēlusi prasību pret Ludmilu Vilcēnu par zaudējumu 300 Ls atlīdzību, ko veido SIA „A” tiesas izdevumi civillietā Nr.C27115507/3; C-396/08/3 L. V. prasībā pret SIA „T”, SIA „T4″, SIA ,.R I”, V. B., SIA „P P”, un SIA „A” par dzīvojamās telpas īres līguma noslēgšanu un zaudējumu piedziņu.

Judikatūrā’ ir nostiprināta atziņa, ka gadījumā, ja lietas izskatīšanas laikā nav izlemts jautājums par tiesāšanās izdevumu piedziņu, iespējams celt prasību par zaudējumu atlīdzināšanu uz vispārējiem pamatiem.

Tiesa prasītāja prasības pieteikumā izteiktās atsauces uz 2008.gada 28.februāra tiesas sēdi un 2008.gada 28.februāra lēmumu novērtē, kā pārrakstīšanās kļūdas, jo kā tas redzams no paša prasītāja iesniegtā lēmuma, tad tiesas sēde notikusi un lēmums pieņemts 2008.gada 29.februāri.

Ar Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2008.gada 29.februāra lēmumu izbeigta tiesvedība civillietā Nr.C27115507/3; C-396/08/3 L. V. prasības daļā pret atbildētājiem SIA „T4″, SIA „R I”, V. B., SIA „P P”, un SIA „A” par dzīvojamās telpas īres līguma noslēgšanu un zaudējumu piedziņu. No lēmuma motīvu daļas redzams, ka tiesvedības izbeigšanas pamats ir tas, ka prasītāja no prasības šajā daļā ir atteikusies. Civillietas Nr.C27115507/3; C-396/08/3 ietvaros nebija iesniegti dokumenti par SIA ,.A” tiesāšanās izdevumiem un nebija izlemts jautājums par to piedziņu.

SIA „A” prasība pamatota ar Civillikuma normām, kas attiecas uz zaudējumu piedziņu un Civilprocesa likuma 41 .panta otro daļu.

Atbildētāja savos paskaidrojumos pamatoti norādījusi, ka viņas rīcība nevar tikt uzskatīta par ļaunprātīgu tiesību aizskārumu, jo atbildētāja realizējusi savas Civilprocesa likuma 1.pantā paredzētās tiesības uz tiesas aizsardzību.

Izšķirot strīdu ņemams vērā, ka vispārīgā tiesību norma ir piemērojama, ciktāl speciālajā tiesību normā nav noteikts citādi. Tāpēc nav juridiskas nepieciešamības vērtēt vai pastāv visi četri zaudējumu atlīdzības priekšnoteikumi Civillikuma izpratnē, jo Civillikuma normas konkrētajā gadījumā ir vispārējas, bet pušu tiesiskajās attiecībās piemērojamas speciālās tiesību normas, kas attiecas uz tiesvedību un tiesas izdevumu atlīdzināšanu.

Tiesības uz tiesas izdevumu atlīdzību gadījumā, kad prasītāja atteikusies no prasības paredz speciālā norma – Civilprocesa likuma 41.panta otrā daļa. Līdz ar ko strīda izšķiršanā nav būtiski apstākļi par to, kāpēc prasība celta un kā vērtējami Zemesgrāmatas ieraksti, bet būtisks ir apstāklis, ka prasītāja no prasības atteikusies, kas pierāda, ka pastāv Civilprocesa likuma 41.panta otrās daļas pirmajā teikumā norādītais pamats tiesas izdevumu atlīdzināšanai atbildētājam SIA „A”. daļā pret kuru L.V. no prasības atteikusies.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 41.panta otro daļu. ja prasītājs atsakās no prasības, viņš atlīdzina atbildētājam radušos tiesas izdevumus. Prasītāja samaksātos tiesas izdevumus šajā gadījumā atbildētājs neatlīdzina. Tomēr, ja prasītājs neuztur savus prasījumus tāpēc, ka atbildētājs tos pēc prasības iesniegšanas labprātīgi apmierinājis, tiesa pēc prasītāja lūguma piespriež no atbildētāja prasītāja samaksātos tiesas izdevumus.

Kā norādīts atbildētājas L.V. paskaidrojumos, tiklīdz viņai ir kļuvis zināms, ka informācija uz kuras pamata tika celta prasība pret SIA ..A” ir nepilnīga, atbildētāja iesniedza tiesā lūgumu par tiesvedības izbeigšanu pret SIA „A”. Minētais liecina, ka nepastāv Civilprocesa likuma 41.panta otrajā norādītais apstāklis, ka prasījums netiek uzturēts tāpēc, ka atbildētājs tos pēc prasības iesniegšanas labprātīgi apmierinājis. Līdz ar ko secināms, ka konkrētajos tiesiskajos apstākļos piemērojams Civilprocesa likuma 41.panta otrās daļas pirmais teikums.

Novērtējot lietā iesniegtos dokumentus, kas apliecina prasības summā norādīto izdevumu pamatojumu, tiesa secina, ka nav likumīga pamata to piedziņai uz prasībā norādītā pamata.

Civilprocesa likuma 41.panta otrā daļa, pamatojoties uz kuru celta prasība, paredz tiesas izdevumu atlīdzināšanu.

Civilprocesa likuma 33.panta pirmā daļa nosaka, ka tiesāšanās izdevumi ir tiesas izdevumi un ar lietas vešanu saistītie izdevumi un Civilprocesa likuma 4.nodaļā atšķirīgi regulēta tiesas izdevumu (Civilprocesa likuma 41.pants) un ar lietas vešanu saistīto izdevumu (Civilprocesa likuma 44.pants) atlīdzināšana.

Civilprocesa likuma 33.panta trešajā daļā norādīts, kas ir ar lietas vešanu saistītie izdevumi: 1) izdevumi par advokāta palīdzību; 2) izdevumi sakarā ar ierašanos uz tiesas sēdēm; 3) ar pierādījumu savākšanu saistītie izdevumi; bet Civilprocesa likuma 33.panta otrā daļa izsmeļoši uzskaita, kas ir tiesas izdevumi: 1) valsts nodeva; 2) kancelejas nodeva; 3) ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi.

Tātad, lai konstatētu, vai prasība uz tajā norādītā pamata ir apmierināma, jāpārbauda vai prasītāja norādītie zaudējumi ir tiesas izdevumi.

Kā redzams no lietā iesniegtajām apliecinātajām dokumentu kopijām, tad izdevumi 300 Ls apmērā SIA ,.A” radušies apmaksājot zvērinātas advokātes I. L. piestādīto rēķinu Nr.4/02/08 par juridiskiem pakalpojumiem sakarā ar L. V. prasību pret SIA „A” par pienākuma uzlikšanu, prasības nodrošinājumu un zaudējuma atlīdzību. Tātad šie izdevumi nav tiesas izdevumi, jo saskaņā ar Civilprocesa likuma 33.panta trešās daļas 1.punktu izdevumi par advokāta palīdzību ir ar lietas vešanu saistītie izdevumi.

Gadījumus, kad ir piespriežami ar lietas vešanu saistītie izdevumi, tai skaitā izdevumi par advokāta palīdzību, izsmeļoši paredz Civilprocesa likuma 44.panta otrā un trešā daļa. tas ir: ar lietas vešanu saistītos izdevumus piespriež no atbildētāja par labu prasītājam, ja viņa prasījums ir apmierināts pilnīgi vai daļēji, kā ari tad. ja prasītājs neuztur savus prasījumus sakarā ar to, ka atbildētājs tos pēc prasības iesniegšanas labprātīgi apmierinājis: un šos izdevumus piedzen no prasītāja par labu atbildētājam, ja prasība noraidīta. Minētā norma neparedz atlīdzināt ar lietas vešanu saistītos izdevumus (izdevumus par advokāta palīdzību) gadījumā, kad prasītājs atteicies no prasības.

Konkrētajā gadījumā civillietā Nr.C27115507/3: C-396/08/3 nav taisīts spriedums par prasītāja prasības noraidīšanu, tāpēc nav konstatējama faktisko apstākļu atbilstība speciālajā normā – Civilprocesa likuma 44.pantā norādītajiem apstākļiem, kad atlīdzināmi ar lietas vešanu saistītie izdevumi par advokāta palīdzību. Bez tam prasība uz šāda pamata nav celta.

Tiesa, ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Civilprocesa likuma 189.-194.pantu.

nosprieda:

noraidīt SIA „A” prasību pret L. V. par zaudējumu 300 Ls piedziņu.

Spriedumu var pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesā 20 dienu laikā iesniedzot apelācijas sūdzību Rīgas pilsētas Centra rajona tiesā.

Tiesnese                                             (paraksts)                                   Dz.Balta

NORAKSTS PAREIZS.

Tiesnese                                                                                                     Dz.Balta

1 Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2002.gada 9.oktobra lēmums lietā Nr.SKC-585. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta spriedumi un lēmumi 2002. Latvijas Tiesnešu mācību centrs. Rīga. 2003.618.Ipp.. otrā rindkopa.